Jūgendstila durvis- Mūsdienu kulta celtnes Flashcards
(21 cards)
18.Jūgendstila durvis
Stila iezīmes un durvju raksturīgākais:
RĪGA JŪGENDSTILA CENTRS
1. Dabā iedvesmoti motīvi: ziedi, lapas, zari, vīnogulāji.
2. Dzīvnieku un mitoloģisku figūru atveidojumi (piemēram, putni, lauvas, zirgi).
3. Asimetriskas, plūstošas līnijas – durvju forma nereti nav simetriska.
4. Krāsaini stiklojumi – vitrāžas ar florāliem vai simboliskiem rakstiem.
5. Metāla kalumi – sarežģītas rokturu, eņģu un dekoru formas.
6. Cilvēku seju vai figūru reljefi – bieži ar mistisku vai alegorisku nozīmi.
7. Vertikāla proporcija – durvis vizuāli izstieptas augstumā.
8. Fasādes ansambļa sastāvdaļa – durvis harmonizē ar kopējo jūgendstila kompozīciju.
Raksturīgākie piemēri:
* Alberta iela 12 (Pēkšēns & Laube, 1903)
* Vīlandes iela 10 (Pēkšēns, 1908)
* Elizabetes iela 23 (Hilbergs, 1903)
* Lāčplēša iela 35 (Alksnis, 1909)
* Alberta iela 4 (Eizenšteins, 1904)
* Brīvības iela 62 (Laube, 1908)
* Liepāja, Avotu iela 4 (Melville, 1910)
Jūgendstila durvis ir būtisks šī stila arhitektūras elements, kas vislabāk redzams Rīgas pilsētvidē 20. gadsimta sākumā. Tās nav tikai funkcionāla ieeja ēkā, bet vizuāli piesātināta, mākslinieciska kompozīcija, kas atklāj laikmeta estētiku. Durvju dizainā dominē dabas formas – stilizēti ziedi, lapas, vīnogulāji, bieži arī dzīvnieku vai mitoloģiskas figūras, piemēram, putni, zirgi vai sieviešu galvas ar plūstošiem matiem. Iespējama asimetrija – gan pašas durvju ailes formā, gan stiklojuma zīmējumā. Populāri ir vitrāžas stiklojumi ar florāliem vai abstraktiem ornamentiem. Materiāli – biežāk apstrādāts koks un metāls, kas tiek izmantoti faktūrai, kontrastiem un detalizācijai. Jūgendstila durvis bieži ir greznas, ar stieptām proporcijām un bagātīgu reljefu. Dažkārt durvīs parādās arī nacionālā romantisma iezīmes – robustāki raksti, tautiski simboli, izteikts materiāla smagums. Rīgā spilgti piemēri ir, piemēram, Alberta iela 12 vai Elizabetes iela 23. Šīs durvis kalpo kā dekoratīvs akcents un arhitektonisks pārejas punkts no ielas uz telpu – tās bija paredzētas iedvesmot un atstāt iespaidu.
19.R. Šmēlinga skolas
- Rīgas pilsētas galvenais arhitekts (1879–1915), nozīmīga loma skolu tipoloģijas attīstībā.
- Jaunievedums: vienpusējs apgaismots rekreācijas gaitenis ar klasēm vienā pusē – funkcionāli un veselīgi.
- Stilistika: Sarkano ķieģeļu un gaiša apmetuma kontrasts – atbilst tā laika būvniecības modei.
- Forma seko funkcijai: Plānojums loģiski nolasāms arī fasādē – redzamas klases, kāpnes, lielākās zāles.
- Arhitektūra ir racionāla, konstruktīva, bet mākslinieciski izstrādāta.
- Atspoguļo jūgendstila principus: iekšējās loģikas, funkcijas un ārējā tēla saskaņa.
Piemēri:
* Pilsētas Meiteņu skola, Tērbatas iela (1881–1884)
* Pamatskola Kalpaka bulvārī 8 (1883)
* Pamatskola K. Barona ielā 71 (1883)
* Pamatskola Skrindu ielā 1 (1902–03) – ķieģeļu stils
* Pamatskola Lavīzes ielā 2a (1901) – ķieģeļu stils
19. gs. mācību iestāžu arhitektūrā noteikta simboliska nozīme bija neorenesansei: izglītības jēdziens nepārprotami asociējas ar kaut ko neteikti humānu, bet renesanse bija humanisma laikmeta mākslas stils. Šmēlinga Rīgas skolu arhitektūra ieviesa plāna tipu – mācību klases piekļautas no vienas puses tieši izgaismotam rekreācijas gaitenim (šī tipoloģija bija ne tikai funkcionāla, bet arī uzlaboja apgaismojumu un ventilāciju, tādējādi veicinot veselīgāku mācību vidi). Sarkano ķieģeļu un baltā apmetuma mijkārtojums. Rozentāla Mākslas vidusskolas ēka.
1893. gadā pēc Šmēlinga projekta uzcelta Grebenščikova Vecticībnieku biedrības skola un bērnu patversme – eleganti līdzsvarota kompozīcija, vienkārša, izmantojot neapmestu ķieģeli. Tas ir pirmais „tīra” „ķieģeļu stila” piemērs Šmēlinga skolu arhitektūrā/
Stilistika ar fasāžu apdarē izspēlētu sarkano ķieģeļu un gaiša apmetuma virsmu kontrastu bija viens no tālaika būvmākslas modes virzieniem. Jūtama stilizēta viduslaiku arhitektūras noskaņa, taču nebūtu precīzi šo arhitektūru pieskaitīt eklektismam. Šai stilistikai nav tiešu analogu vēsturē, ēku mākslinieciskais veidols ir racionāls un diezgan precīzi atspoguļo iekštelpu struktūru: skaidri nojaušams, kur atrodas lielākās, kur mazāka izmēra telpas un kur ir vertikālās komunikācijas. Tas viss tieši atbilst jūgendstila radošās metodes principiem (iekšējās funkcijas un ārējā izteiksme ir vienoti). Šmēlings dzīvo divu arhitektūras stilu laika sadursmē – starp eklektismu un jūgendu (viņa mantojums liecina par arhitekta spēju apvienot praktiskumu ar estētiku, radot vidi, kas kalpo gan izglītībai, gan pilsētas arhitektoniskajam tēlam).
20.Akrotēriji jūgendstila celtnēs
Akrotērijs - jēdziens no klasiskās arhitektūras.
Akrotērijs - jēdziens no klasiskās arhitektūras. Dekoratīvi elementi (stilizēti augu, ziedi, mitoloģiskas figūras) kuru galvenais mērķis ir izcelt ēkas jumta līniju vai frontonu.
- Jūgendstila laikā tos brīvi stilizē, bieži kā augu motīvus, vāzes, dzīvniekus vai mitoloģiskas būtnes.
- Pozīcija: fasāžu augstākajā daļā, uz ēkas stūriem, tornīšiem vai frontoniem – izceļ vertikāli un pievērš uzmanību jumta līnijai.
- Agrīnais jūgendstils – renesanses ietekme, bieži vāžu formas.
- Vēlāks periods (1900–1905) – sarežģītākas, plastiskākas formas (ornamenti, figūras, sižetiski tēli).
- Izplatītākās vietas Latvijā: Rīga (īpaši Alberta iela), arī Daugavpils un Liepāja.
Piemēri:
* Ausekļa iela 4 (1899, R. H. Cirkvics) – vāzes
* Vīlandes iela 1 (1899, R. H. Cirkvics)
* Blaumaņa iela 28 (1903, K. J. Felsko) – pūķis
* Šķūņu iela 10/12 (1902, F. Šefels)
* Antonijas iela 8 (1903, K. Pēkšēns)
* Daugavpils muzejs (1883)
Akrotērijs ir arhitektūras dekors, kas tradicionāli novietots uz ēkas augšdaļas – frontona, jumta malas vai tornīšu virsotnēs. Klasiskajā arhitektūrā tie bieži attēloja stilizētus augus, vāzes vai mītiskas figūras. Jūgendstils šo elementu pārņēma un transformēja, saglabājot atrašanās vietu, bet piešķirot brīvāku un izteiksmīgāku formu. Agrīnajā jūgendstilā vēl saglabājas saikne ar renesanses ietekmi, piemēram, vienkāršas vāzes Ausekļa ielā 4. Ap 1900.–1905. gadu akrotēriji kļūst bagātīgāki – tiek izmantoti plastiski veidoti dzīvnieki, mitoloģiski tēli (piemēram, pūķis Blaumaņa ielā 28). Tie piešķir ēkai izteiksmīgumu un akcentē vertikālās līnijas. Rīgā īpaši izteiksmīga akrotēriju klātbūtne ir Alberta ielā, taču labi piemēri ir arī Daugavpilī un Liepājā. Akrotēriji kalpoja ne tikai kā estētiski akcenti, bet arī kā arhitektūras valodas daļa, kas atspoguļo laikmeta stilu un iztēles brīvību. Tie ir svarīgi elementi jūgendstila dekoratīvās kompozīcijas kopainā.
21 Dekoratīvie ciļņi jūgendstila celtnēs
Dekoratīvie ciļņi ir viena no raksturīgākajām jūgendstila arhitektūras iezīmēm, īpaši Rīgā — pilsētā, kas ir starptautiski atzīta par vienu no jūgendstila metropolēm. Šie mākslinieciskie elementi veido būtisku ēku fasāžu daļu, izceļot to estētiku, simboliku un radošumu.
Raksturīgie ciļņu motīvi:
* Organiskas formas un dabas stilizējumi: apļi, augu vijas, ziedi.
* Dzīvnieku un mitoloģiskas būtnes: pāvi, pūces, vilku galvas, pūķi.
* Cilvēku tēli: sieviešu maskas apvienojumā ar ģeometriskiem motīviem.
* Simboliski elementi: starojošas saules, kartušas, stilizēti atslēgas caurumi.
* Vertikālo līniju saišķi: trīs vai piecas paralēlas līnijas — bieži simbolisks, ritmu veidojošs motīvs.
Lai arī jūgendstils bieži saistīts ar bagātīgu dekoru, tas būtībā balstās racionālā kompozīcijā. Dekoratīvie ciļņi nav nejauši pievienoti rotājumi, bet organiski iekļauti ēku arhitektoniskajā struktūrā.
Motīvu daudzveidība (īpaši sieviešu maskas kombinācijā ar apļiem) redzama vairākās Rīgas adresēs — Brīvības, Matīsa, Barona un Ģertrūdes ielās.
tie ir telpas identitātes, simboliskās nozīmes un laikmeta garīgā meklējuma nesēji. Katrs ornaments, maska vai zieds ir daļa no lielākas vizuālās valodas, kas caurstrāvo gan māksliniecisko, gan funkcionālo ēkas veidolu.
22 Metālkalumi jūgendstila celtnēs
- Jūgendstila metālkalumi apvieno estētiku un funkcionalitāti, kļūstot par būtisku arhitektūras sastāvdaļu.
- Galvenie motīvi: stilizēti ziedi, augu vijumi, dzīvnieku figūras, organiskas un plūstošas formas.
- Metāls ļāva realizēt sarežģītas formas, kas nebūtu iespējamas ar citiem materiāliem.
- Kalumi izmantoti kāpņu margās, logu restēs, balkonu žogojumos, durvju rokturos un fasāžu rotājumos.
- Bieži kalumi papildināja fasāžu kompozīciju – īpaši erkerus, dzegas un mansardus.
- Materiāli: galvenokārt dzelzs un tērauds – nodrošina gan izturību, gan detalizējumu.
- Rīgas spilgtākie piemēri: Alberta iela, Elizabetes iela, Jāņa iela 7, Audēju iela 7, Brīvības iela 68.
- Vietējo amatnieku darbi – piemēram, A. Bīblera metālkalumu fabrika – nodrošināja augstu kvalitāti un stilistisku vienotību.
Jūgendstila arhitektūrā metālkalumi ieguva izcilu lomu, jo tie palīdzēja izpaust šī stila centrālās iezīmes – plūstošas līnijas, dabas motīvus un estētisko vieglumu. Atšķirībā no agrākiem arhitektūras stiliem, kur metāls bieži kalpoja tikai strukturālām funkcijām, jūgendstils to pacēla jaunā mākslinieciskā līmenī. Kāpņu un balkonu margas, logu restes un durvju detaļas kļuva par ornamentāliem elementiem, kas papildināja ēku plastiku. Motīvi visbiežāk bija florāli – vīteņaugi, stilizēti ziedi, lapas –, kā arī dzīvnieku figūras, piemēram, putni vai taureņi. Arhitekti kā Mihails Eizenšteins Rīgā izcēlās ar detalizētu un radošu metāla izmantojumu savās celtnēs. Tehniski metālkalumi tika veidoti galvenokārt no dzelzs vai tērauda, izmantojot kalšanu ar roku, tā ļaujot radīt precīzas, sarežģītas un individuālas formas. Tie kalpoja ne tikai kā dekorācija, bet arī kā drošības un funkcionalitātes elementi. Rīgas piemēri – Alberta iela, Brīvības iela 68 vai Jāņa iela 7 – spilgti parāda, kā metāls tika integrēts arhitektūras valodā, kļūstot par vienu no galvenajiem jūgendstila tēliem pilsētvidē.
23 Latvijas teātru arhitektūra
● Tagadējais Latvijas Nacionālais teātris jeb Pilsētas otrais (krievu) teātris (1900-1902 A.Reinbergs, 2001-2004 paplašinājums) eklektisms (klasicisma un romantisma iezīmes), simetriskas fasādes, kolonnas, ornamenti un skulptūras, monumentāls izskats
● Tagadējais Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris jeb Uļej biedrības nams (1880 R.Šmēlings) eklektisms
● Jaunā Rīgas teātris Lāčplēša ielā 25 (1902, pārbūve 2023 Z.Gaile) mūsdienu arhitektūra
● Latvijas Dailes teātris (1959-1977? M.Staņa) funkcionālisms
● Daugavpils teātris ierīkots vienības namā (1938, atjaunots 2007)
● Valmieras drāmas teātris - kopš 90tajiem gadiem darbojas funkcionālisma ēkā, ko projektējis M.Ģelzis, 2021.gadā uzsākta ēkas rekonstrukcija
● Liepājas teātris (1912-1915 K.E.Štrandmanis) neoklasicisms, romantisma iezīmes
● Tīrī teorētiski pirmais teātris bija tagadējais Latvijas Nacionālā opera jeb kādreizējais Rīgas pirmais (vācu) teātris (1860-1862 L.Bonšets, 1882 atjauno R.Šmēlings, 1993 Operas paplašināšanas projekts) eklektisms
Latvijas teātru arhitektūra atspoguļo dažādus stilistiskos virzienus un laikmetu ideoloģijas, sākot no 19. gadsimta beigu eklektisma līdz mūsdienu laikmetīgajai pieejai. Latvijas Nacionālais teātris, celts 1900.–1902. gadā pēc Augusta Reinberga projekta, pārstāv eklektismu ar izteiktām klasicisma un romantisma iezīmēm – simetriska fasāde, kolonnas, grezni dekori. Eklektisma stilā veidota arī Latvijas Nacionālā opera (1860–1862, L. Bonšē) un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris (1880, R. Šmēlings), kas sākotnēji kalpoja kā sabiedriskais biedrības nams. Reģionālā arhitektūra spilgti pārstāvēta Liepājas teātrī, kas celts neoklasicisma stilā (1912–1915), un Daugavpils teātrī, kurš ierīkots 1938. gadā uzbūvētajā Vienības namā. Dailes teātris ir viens no izcilākajiem funkcionālisma un padomju modernisma piemēriem Latvijā (arh. Marta Staņa), savukārt Valmieras drāmas teātris un Jaunais Rīgas teātris parāda 20. un 21. gadsimta pāreju uz laikmetīgu funkcionalitāti. Kopumā teātru arhitektūra Latvijā ir daudzveidīga, liecinot par katra laikmeta kultūras un estētiskajām vērtībām.
24 Nacionālais romantisms
- Mēģinājums arhitektūrā iemūžināt konkrētas tautas nacionālo identitāti un tradīcijas.
- Viens no jūgendstila (art nouveau) novirzieniem
- Latvijā ļoti spēcīgs īsu laiku (aptuveni 1905–1911), kā latviešu arhitektu mēģinājums radīt latvisku arhitektūras stilu, iedvesmojoties no tautas koka būvniecības un lietišķās mākslas.
- Formu smagnējība un monumentāls cēlums — ēkas izskatās cēlas, stabilas, bieži ar stāviem jumtiem.
- Lietojami tikai īsti, dabīgi būvmateriāli — īpaša uzmanība koksnei, akmenim, ķieģeļiem, apmetumam bez mākslīgas imitācijas.
- Ornamentālie rotājumi ir atturīgi un rūpīgi izvēlēti — bieži izmantoti etnogrāfiski motīvi, tautas lietišķās mākslas elementi un koka būvniecības formas.
- Logailas ar noslīpinātām augšdaļām — atgādina lauku māju jumtgalu trapecveida formu.
- Fasāžu apdare bieži ir fakturāla, ar dažādu materiālu kombinācijām — piemēram, sarkanie ķieģeļi, šūnakmens, dažāda faktūra apmetums, keramika.
- Simboliskas un etnogrāfiskas dekorācijas — stilizēti ciļņi un rotājumi, kas atspoguļo latviešu tautas mākslas elementus, reizēm arī reliģiskas vai senas kultūras atsauces.
- Nacionālais romantisms ir saistīts ar tautas pašapziņas celšanos un kultūras atmodu.
- Eižens Laube: uzsvēra nepieciešamību meklēt arhitektūras izteiksmi tautas vēsturē un tradicionālajā kultūrā, neatsakoties pilnībā no ārvalstu ietekmēm, bet pārstrādājot tās caur latviešu jūtām un temperamentu.
- un 1911. gadu ietekmējoties no līdzīgām tendencēm Somijā. Tas būvmākslu, kas celtu nacionālo pašapziņu, izmantojot tautas formveides paņēmienus, mākslas motīvus. Tika pievērsta uzmanība dabīgiem materiāliem, piemēram, akmenim, Pirmās nacionālā romantisma celtnes – 1905. gadā: īres nami Lāčplēša 4 (K. Pēkšēns), Aleksandra Čaka 26 (K. Pēkšēns, E. Laube) ar uzrakstu “mans nams – mana pils”.
* Ata Ķeniņa skola Tērbatas 15/17 (1905) – apdarē izmantots Staburaga šūnakmens, sarkanie ķieģeļi, faktūru apmetumi, keramikas flīzītes Brīvības 47 (1908, E. Laube) – dinamiska kompozīcija ar vairākiem rizalītiem, dažādos augstumos veidotiem erkeriem, stāvām jumtu plaknēm, konusveidīgu stūra tornīti, ornamentāls reljefs ar etnogrāfiskiem motīviem
* Īres nami ar veikaliem Valdemāra 67 (1909, Laube), 69, 70 un 71 (1909-1910, Vanags) – efektīvi stūra torņi, elegantas etnogrāfisko ornamentu stilizācijas dekoratīvajos ciļņos
* Krusta baznīca Rīgā (1909, Bokslafs) un Dubultu baznīca (1909, Bokslafs un Frīzendorfs)
Latviskas arhitektūras (nacionālā romantisma) idejām pievērsās arī starpkaru periodā jau kopā ar Art Deco stilistiskajām iezīmēm (P. Kundziņa projektētā Vecgulbenes dzelzceļnieku kolonija), tika veidotas tā saucamo etnogrāfisko kolonnu portiks, tāds ir, piemēram, Dzintaru koncertzālei Jūrmalā (1936, V. Mellenbergs), kultūras namam “Rota” Jelgavā (1937, P. Kundziņš). 1924. gadā pēc P. Federa projekta veidotā Siguldas dzelzceļa stacija tika nopostīta 2. pasaules karā. Svētku zāle
25 “Stateniskais jūgendstils”
Definīcija: Stateniskais jūgendstils ir viens no galvenajiem Rīgas jūgendstila arhitektūras novirzieniem, kas izplatījās pēc 1906. gada.
Stila pazīmes:
* Uzsvērta vertikalitāte fasādēs — izteikti erkeri, reljefi, joslas, kas paceļas vairāku stāvu augstumā.
* Ornamentālie rotājumi galvenokārt aizņem ailstarpes starpstāvu līmeņos, integrējoties fasāžu pamatkompozīcijā un uzsverot vertikalitāti.
* Apjoms un nozīmība: Veido vairāk nekā trešdaļu Rīgas jūgendstila ēku; dažās ielās (Brīvības, Ģertrūdes, Aleksandra Čaka u.c.) dominē pilsētvidē.
* Izcilākie arhitekti: Jānis Alkšnis (simbols šim stilam), Eižens Laube, Bīlenšteins, Oto Bārs, Pēteris Mandelštams u.c.
Slaveni piemēri:
* Lāčplēša iela 18 (1906, J. Alkšnis) — bagātīgi rotāta fasāde ar izsmalcinātiem ornamentāliem ciļņiem un figurālām detaļām.
* Stabu iela 19 (1908, J. Alkšnis) — precīza kompozīcija, elegantas proporcijas, izkoptas ornamentu grafikas.
* Baznīcas iela 5 (1907, F. Šefels) — dekoratīvie ciļņi pilnībā aizņem ailstarpes, logailas nobīdītas, atspoguļojot iekšējo kāpņu novietojumu.
Arhitektoniska iezīme: Kāpjņu novietojums ielas pusē ir retums Rīgas centra apbūvē.
ēku māksliniecisko veidolu nosaka uzsvērti vertikāli fasāžu kompozīcijas elementi. Tie ir spēcīgi artikulēti erkeri un reljefas, no pamatplaknes izvirzītas lizēnas vai cita profila joslas, kas paceļas vairāku stāvu augstumā. Ornamentālie rotājumi aizņem ailstarpes starpstāvu pārsegumu līmeņos, pilnīgi iekļaujoties fasāžu arhitektoniskajā pamatformā un vienlaikus izceļot kompozīcijas vertikalitāti.
ēka Rīgā, Lāčplēša ielā 18 (1906, Jānis Alksnis). Fasāde samērā bagātīgi rotāta izsmalcinātiem ornamentāliem ciļņiem. Efektīgos zelmiņus vainago izteiksmīgas figurālas
Stateniskā jūgendstila maniere ir tikpat kā J. Alkšņa daiļrades simbols. Viens no izcilākajiem šīs stilistikas paraugiem ir īres nams Stabu ielā 19 (1908), kura īpašnieks bija pats ēkas arhitekts J. Alksnis. Nama fasāde izceļas ar precīzu kompozīcijas struktūru, elegantām proporcijām un ornamentālo ciļņu izkoptu grafisko zīmējumu.
īres nams Rīgā, Baznīcas ielā 5 (1907, F. Šefels). Dekoratīvie ciļņi pilnīgi aizņem ailstarpes starpstāvu pārsegumu līmeņos Fasādes centrālajā daļā logailas nobīdītas par puslīmeni. Tas atbilst iekšējai telpiskajai struktūrai: aiz šiem logiem atrodas kāpņu starplaukumiņi. Rīgas centra apbūvē kāpņu novietojums ielas pusē lietots samērā reti.
Brīvības un Miera ielas krustojumā atrodas vēl viena no iespaidīgākajām stateniskā jūgendstila celtnēm Rīgā Stateniskā jūgendstila celtnes veido vairāk nekā trešdaļu no visa daudzveidīgā Rīgas jūgendstila mantojuma. Vietām tās pilnīgi nosaka apkārtējās pilsētvides tēlu (Brīvības, Ģertrūdes, Aleksandrqa Čaka u.c. ielās).
26 Neoklasicisms
Neoklasicisms Latvijā galvenokārt 20.–30. gados, starpkaru periodā un PSRS laikā.
Raksturīgs: simetrija, monumentālisms, klasiskie orderi (joniskais, doriskais), portiki, apmetums.
Svarīgākās ēkas Rīgā:
* Rīgas Latviešu biedrības nams (E. Laube, E. Pole)
* Finanšu ministrijas ēka
* Daugavpils vienības nams
* Bankas ēkas Doma laukumā 8 un Brīvības ielā 38
- PSRS laikos: modernizēts neoklasicisms sabiedriskās ēkās (Valsts bibliotēka, Kultūras pils).
- Stils simbolizē mūžīgas vērtības, cēlumu un varenību.
- Latvijā pārsvarā Rīgā, reti citur.
Neoklasicisms centās atgriezt klasicisma mākslinieciskās kompozīcijas paņēmienus un formas, tās kā kaut kādas ārpus laika un konkrētās telpas esošas, mūžīgas estētiskās vērtības pretstatot sava laika realitātei. Jāatzīst, ka klasisks lielā ordera motīvs, kolonāde vai portiks vienmēr asociējas ar kaut ko cēlu un varenu..
o Doma lauk 8 Kādreizējais Rīgas komercbankas nams, celts neoklasicisma stilā pēc Mandelštama projekta. Ēkas zelminī izvietota alegoriska kompozīcija, simbolizējot labklājību, to papildinot Rīgas ģerbonis. Tēlniecības darbi veidoti jūgendstila stilistikā.
· Bankas ēka Rīgā, Brīvības ielā 38. 1911. Arhitekts E. Pole
Pati pirmā neoklasicisma celtne Rīgā bija Rīgas Latviešu biedrības nams, ko cēla vecās, 1908. g. nodegušās ēkas vietā. Pirmajā jaunbūves projektā 1908. g.
· Rīgas Latviešu biedrības nams Merķeļa ielā 13. 1909. Arhitekti E. Laube, E. Pole
Neoklasicisms sastopams galvenokārt tikai Rīgā, pārējās Latvijas pilsētās tā ietekme jaušama visai reti, izņemot atsevišķas «klasiskas» detaļas fasāžu noformējumā. Arī Rīgas neoklasicisms bieži vien pat nerada nekādas asociācijas ar klasicisma prototipiem, visbiežāk tā vai citādi neoklasicismam pieskaitāmās ēkas drīzāk atgādina tipiskus racionālistiska jūgendstila darinājumus. Tā, piemēram:
· Bankas ēkas Kaļķu ielā 15 (1913, arh. J. Alksnis)
o fasādēs klasicisma manierē veidotie pilastri uztverami tīri dekoratīvi.
33 Funkcionālisma pionieri
**Stils: **Funkcionālisms = moderna kustība, bez ornamentiem, tīras plaknes, kubiski apjomi, horizontāli logi.
Parādījās Latvijā: Rīgā no 1926.–1927. gada.
Galvenie arhitekti:
* Teodors Hermanovskis – Marijas iela 6 un 8, Nometņu iela 9, Stabu iela 4.
* Pauls Mandelštams – Elizabetes 51, Brīvības 97, Stabu 47, tirdzniecības nams K. Barona ielā 44.
* Alfrēds Karrs un Kurts Betge – Lāčplēša 43/45, Kaļķu 13, Vaļņu 9, Tērbatas 46.
* Aleksandrs Klinklāvs – Miera 25, Pērnavas 62, Elizabetes 65, Brīvības 38, Tērvetes sanatorija.
- Pazīmes: horizontālas lentas, erkeri, iestikloti kāpņu laukumi, plakani jumti.
- Ietekme: nostiprināja modernisma principus Latvijas arhitektūrā, arī ārpus Rīgas.
Funkcionālisms, pazīstams arī kā modernā kustība, konstruktīvisms vai internacionālais stils, bija noteicošais arhitektūras virziens 20.–30. gados. Šis stils izcēlās ar atteikšanos no ornamentiem, priekšroku dodot tīru plakņu un kubisku apjomu kārtojumam, horizontālām logu lentēm, plakaniem jumtiem un plašiem iestiklojumiem. Latvijā pirmie šī virziena piemēri parādījās Rīgā 1926.–1927. gadā.
Svarīgākie funkcionālisma pionieri Latvijā bija Teodors Hermanovskis, Pauls Mandelštams, Alfrēds Karrs, Kurts Betge, Aleksandrs Klinklāvs un Kārlis Bikše.
Teodors Hermanovskis ieviesa jauno virzienu Latvijā un projektēja vairākas ēkas ar skaidru kubisku formu un horizontālām logu lentēm, piemēram, nami Marijas, Nometņu un Stabu ielās. Pauls Mandelštams projektēja izteiksmīgas ēkas ar horizontāliem un vertikāliem elementiem, piemēram, Elizabetes ielā 51 un Brīvības ielā 97. Karrs un Betge izmantoja noapaļotus erkerus un gludas fasādes, radot tādus darbus kā Grāmatrūpnieku nams un SEB filiāles ēka. Klinklāvs bija stilistiski aktīvs un polemisks arhitekts, kas projektēja slimnīcas, īres namus un Tērvetes sanatoriju. Katrs no viņiem atstājis paliekošu nospiedumu Latvijas arhitektūrā.
34 Pirmā Latvijas Republikas laika sabiedriskās ēkas Rīgā
- 1918g. 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšana Rīgā.
- Pēc Pirmā pasaules kara – būvniecības pārtraukums, galvenā uzmanība uz kara postījumu likvidēšanu.
- Ap 1925. gadu sākas aktīva celtniecība.
- Pieprasījums pēc modernām sabiedriskām ēkām (skolas, viesnīcas, sanatorijas, administratīvās ēkas u. c.).
- Pēc kara ilgi dominēja eklektiski, historismā balstīti risinājumi.
- Līdzās moderniem stiliem joprojām bija redzami vēsturisko stilu “atsaucieni”.
- Tehniskās inovācijas (piemēram, Centrāltirgus konstrukcijas) nozīmīgas funkcionāli un simboliski.
- Šajā laikā arhitektūrā notiek stilistiskā daudzveidība un pāreja uz mūsdienu modernismu.
**Historisms (20. gadu sākums) **pārejas stils ar klasiskām un jūgendstila iezīmēm, kas dominēja pēc Pirmā pasaules kara, atjaunojot pirmskara formas.
Art Deco (20. gadu otrā puse – 30. gadi) dekoratīvs un moderns stils ar ģeometriskiem motīviem un tautiskiem elementiem, ko bieži izmantoja sabiedriskās ēkās.
Nacionālais romantisms / latviskā arhitektūra stils, kas apvienoja latvisko simboliku, tradicionālo koka arhitektūru un monumentālu formu meklējumus.
Funkcionālisms (30. gadi) vienkāršs, racionāls un praktisks stils ar plakaniem jumtiem, lieliem logiem un minimālu dekoru.
Izplatītākie virzieni bija historisms, tautiskais romantisms, funkcionālisms, neoeklektisms. Tika aktīvi celtas un pārbūvētas dažādu tipu un funkciju sabiedriskās ēkas. / Laterntorņi
● Rīgas Centrāltirgus (1924-1920 P.Dreijmanis, P.Pavlovs, V.Isajevs, G.Tolstojs)
● Kino “Splendid palace” Elizabetes ielā 61 (1923 F.Skujiņš) – historisms
● Tautas un biedrības nami - historisms
● Kino “Palladium” Marijas ielā 21 (1925 P.Dreijmanis) – art deco, vairākkārt pārveidots
● Rīgas Latviešu biedrības nama piebūve (1938 E.Laube) – neoeklektisms
● Universālveikals Galerija Centrs jeb Armijas ekonomiskais veikals (1936-1940 A.Galindoms) - neoeklektisms
838 skolas, no tām 351 bija jaunbūves, 487 – kapitālas pārbūves
● Skola Bolderājā, Miglas iela 9 (1926-1930 P.Dreijmanis) – art deco
● Neoklasicisma Valsts 6-klasīgās pamatskolas un ģimnāzijas pēc I.Blankenburga projektiem – Dobelē, Zilupē, Jūrmalā, Smiltenē, Ilūkstē, Aknīkstē, Skrundalienā, Salienā, Vecslabadā, Viļakā, utt, Franču Licejs Krišjāņa Valdemāra ielā (1929-1930)
35 Pirmā Latvijas Republikas laika skolas
- Skolu būvniecība bija valsts veidošanas daļa — uzsvars uz izglītības pieejamību un modernizāciju.
- Būvētas simtiem jaunu skolu, bieži funkcionālistiskā vai monumentalizēta stilā.
IEZĪMES:
* Monumentalitāte, simetrija, horizontalitāte
* Tipveida projekti – Blankenburga ietekme arī pēc Otrā pasaules kara
* Lauku skolas – bieži būvētas pēc līdzīgām shēmām kā pilsētās, bet vienkāršākas
FUNKCIONALISMS:
* Uzsvars uz praktiskumu, gaismu, telpu efektīvu plānojumu.
* Moderni materiāli: laukakmeņi, sarkanie ķieģeļi, horizontālas logu lentes.
Piemēri:
* Alūksnes Ģimnāzija (E. Meldere-Ziemele, 1937–38)
NEOEKLEKTISMS:
Atgriešanās pie klasiskām formām: frontoni, pilastri, simetrija
* Viestura skola Valmierā (A. Čuibe)
* Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija (I. Blankenburgs)
Pirmās Latvijas Republikas skolu arhitektūra (1918–1940) bija nozīmīga valsts modernizācijas daļa. Šajā laikā uzcēla simtiem jaunu skolu, uzsverot funkcionalitāti, gaismas pieejamību un telpu loģisku izvietojumu. Dominējošais stils bija funkcionālisms, bet daudzviet tas apvienojās ar vietējo būvtradīciju un Art Deco elementiem (piemēram, Ilūkstē un Zilupē). Arhitekta Indriķa Blankenburga projekti kļuva par paraugu, viņa veidotās ēkas bieži kalpoja kā tipveida projekti arī pēc Otrā pasaules kara. Monumentālais funkcionālisms un horizontalitāte bija redzama daudzās lauku skolās. 1930. gadu beigās ieguva popularitāti arī neoeklektisms, kur skolu fasādēs parādījās klasiski elementi – trīsstūraini zelmiņi, pilastri u. c. (piemēram, Viestura un Cēsu skolas). Skolu celtniecība šajā laikā vienlaikus atbilda laikmeta modernajām tendencēm un stiprināja latvisko identitāti.
36 Mežaparks
Mežaparks – daudzslāņains arhitektūras slāņojums: jūgendstils, “dzimtenes stils”, neoklasicisms, funkcionālisms, padomju arhitektūra, mūsdienu arhitektūra.
1900–1910
* Ielu prospektus veido G. Kūfalts.
* Jūgendstila savrupmājas: Pēkšēns, Šefels, Frīzendorfs u.c.
* Raksturīgs “dzimtenes stils” – pildrežģi, koka ažūri rotājumi.
1910–1918
* H. Janzens – attīstības projekts.
* Neoklasicisms, orderu motīvi.
1920–1940
- Art Deco: šķautņainas formas (Siguldas pr. 34, Stendera 12).
- Funkcionālisms, vienģimeņu un divstāvu nami.
1941–1990 (padomju laiks)
* Denacionalizācija, stagnācija.
* 50.–60. g. – individuālās dzīvojamās mājas.
* 80g. – tipveida daudzstāvu ēkas, kvadrātplāna savrupmājas ar četrslīpju jumtiem.
Pēc 1990
* Postmodernisma uzplaukums.
* Atjaunoti īpašumi, modernās villas, dažkārt ārpus Mežaparka teritorijas.
21. gs.
2 tendences:
* Iejūtība pret vidi, reģionālās arhitektūras atskaņas.
* Funkcionālisma formu interpretācija.
Koka arhitektūras pērles, jūgendstila savrupmājas, un dažādu stilu mūsdienu arhitektūra
● 1900-1910 – izveido lielākos ielu prospektus (G.Kūfalts), jūgendstila ēkas pēc F.Šefela, E.Frīzendorfa, E.Kupfera, A.Vites, K.Felsko, H.Tīmera, V.Neimaņa, H.Zeiberliha, K.Pēkšēna un citu projektiem
● 1910-1918 – Mežaparka attīstības projekts H.Janzens
● 1918-1940 – vienģimeņu ēkas, divstāvu nami ar dzīvokļiem (katrā stāvā viens), funkcionālisms
● 1941-1990 – savrupmājas tika denacionalizētas un atstātas novārtā, 20.gs. 50tajos un 60tajos gados uzceltas individuālās dzīvojamās ēkas, 80tajos gados – sāk celt tipveida daudzstāvu apbūvi
● Pēc 1990 – bijušie īpašnieki atguva denacionalizētos īpašumus un sāka tos atjaunot, ienāk modernā arhitektūra, intensīvāksa teritorijas apbūves mēģinājumi (kuri bieži gan fiziski neatrodas Mežaparka teritorijā, bet blakus tiem un prestižuma dēļ izmanto šo nosaukumu)
37 Funkcionālisma dzīvojamās ēkas
- Noteicošais arhitektūras stils 20. gs. 20. un 30. gados.
- Pilnīga atteikšanās no ornamentiem.
- Uzsvars uz tīru plakņu un apjomu mākslu.
- Spēcīgs kubisku būvķermeņu kārtojums.
- Plakani jumti, horizontāli lentveida logi.
- Nereti iekļauti arī Art Deco elementi.
Elizabetes iela 51, Rīga (1928, P. Mandelštams):
* Uzsvērta horizontalitāte.
* Sabloķēti erkeri ar balkoniem.
* Balkoni apliec ēkas stūri.
* Kontrasts starp horizontālajām un vertikālajām līnijām.
Latviešu akciju banka / SEB banka, Kaļķu iela 13 (1931, A. Karrs un K. Betge):
* Dzelzsbetona un tērauda karkasa konstrukcija.
* Fasādes apšūtas ar mākslīgo akmeni.
* Operāciju zāle izvietota puslīmenī.
* Arhitekti veidojuši vēl citas ēkas Vecrīgā.
Sanatorija Tērvetē (1920–1934, A. Klinklāvs):
* Dzelzsbetona karkasa konstrukcija.
* Garo lentveida logu plūdumu pārtrauc pusapļa rizalīts:
* Gan funkcionāls, gan vizuāls akcents.
* Klinklāvs projektējis arī daudzas dzīvojamās ēkas.
Funkcionālisms – noteicošais 20.gs. 20. un 30. gadu arhitektūras stils, laikmeta iezīme. Pilnīga atteikšanās no ornamentiem, tīra plakņu un apjomu māksla. Spēcīgi artikulēts kubisks būvķermeņu kārtojums, plakani jumti, horizontāli lentveida logi. Nereti ēku arhitektūrā tiek iekļauti arī Art Deco elementi
Latvijā par pirmo funkcionālisma ēku uzskatāma ēka Marijas ielā 8 (1926, T. Hermanovskis), tikai 2 gadus pēc pirmās funkcionālisma ēkas Eiropā (Šrēderes nams Utrehtā, 1924 un Bauhaus skola Desavā, 1925). Tomēr ēkas arhitektūru vēl būtiski ietekmē Art Deco estētika.
Citi raksturīgi piemēri:
· biroju un dzīvokļu nams Elizabetes 51 (1928, P. Mandelštams) – uzsvērta horizontalitāte, sabloķēti erkeri ar balkoniem, kas kontrastē ar izteikti vertikāliem iestiklojumiem, balkoni apliec ēkas stūri
· Latviešu akciju banka (tagad SEB banka) Kaļķu ielā 13 (1931, A. Karrs un K. Betge) – dzelzsbetona un tērauda karkasa konstrukcija, fasādes apšūtas ar mākslīgo akmeni, operāciju zāle savietota puslīmenī / arī citas arhitektu ēkas Vecrīgā
· Sanatorija Tērvetē (1920-1934), A. Klinklāvs – dzelzsbetona karkasa konstrukcijas, garo lentveida logu plūdumu pārtrauc pusapļa formas rizalīts, gan funkcionāls, gan vizuāls akcents / arī citas Klinklāva projektētās dzīvojamās ēkas
Rīgā vairākās vietās ir funkcionālisma stilā veidotas ielu apbūves frontes:
· Krišjāņa Valdemāra iela starp Nītaures un Mālpils ielu
· Brīvības iela no Cēsu līdz Pērnavas ielai
38 Neoeklektisms
- Apzināta klasisko formu izvēle kā mūžīgas un nezūdošas mākslas vērtības arhitektūras risinājumos.
- Saukts arī par autoritāro arhitektūru.
- Raksturīga klasiskā ordera elementu izmantošana sabiedrisko ēku noformējumā.
- gados dažkārt dēvēts par “Staļina baroku”.
- Valsts vadošais arhitekts E. Laube kritizēja funkcionālismu kā eksteritoriālu, nedzīvu un vienmuļīgu stilu.
- Ulmaņa režīma laikā neoeklektisms bija galvenais arhitektūras virziens sabiedrisko ēku projektēšanā.
- Padomju okupācijas sākumā (pirmā desmitgade) funkcionālisms tika noliegts, turpinot neoeklektisma tendences.
- Neoeklektisms bija historisma paveids, galvenokārt balstīts uz klasisko arhitektūras formu izmantošanu.
- gadu otrajā pusē mēģināja to oficiāli pasludināt par patiesi nacionālu stilu.
Finansu ministrija Vecrīgā (1937–1939, A. Klinklāvs).
Tiesu pils / Ministru kabineta ēka Rīgā (1936–1938, F. Skujiņš).
Vienības nams Daugavpilī (1936–1937, arhitekts V. Vitands).
neoeklektisms – apzināta klasisko formu kā mūžīgas un nezūdošas mākslas vērtības izvēle arhitektonisko uzdevumu risināšanai. Dažkārt šo klasisko formu ievirzi dēvē arī par autoritāro arhitektūru,
Atgādina Ampīru Valkas Tautas nams (tagad Valkas pilsētas kultūras nams) Valkā, Emīla Dārziņa ielā 8 (1924–1927, arhitekts Augusts Raisters), Dzelzceļa stacija Gulbenē, Dzelzceļa ielā 8 (1925–1926, arhitekts Pēteris Feders), skola (tagad Ķemeru vidusskola) Jūrmalā, Ķemeros, Tukuma ielā 10 (1930–1934, arhitekts Kārlis Cināts un inženieris Eduards Veiss; skolas fasādi rotā tēlnieces Austras Tomsones veidoti ciļņi) un
Tieši E. Laubes projektētā monumentālā viesnīca Jūrmalā, Ķemeros, Emīla Dārziņa ielā 28 (1933–1935) faktiski ievadīja plašāku neoeklektisma izplatību.
Publiskas ēkas Pati monumentālākā un formu izteiksmē „klasiskākā” neoeklektisma celtne ir Tiesu pils, tagad administratīva ēka Rīgā, Brīvības bulvārī 36 (1936–1938, arhitekts F. Skujiņš). Celtnes smagnēji reprezentablo raksturu uzsver ieejas portiks, kura doriskās kolonnas izgatavotas no Zviedrijas granīta. Pārējie fasāžu apdarē izmantotie cēlmateriāli ir vietējās izcelsmes.
blokēkā Rīgā, Brīvības ielā 90 (1937–1938, J.Rengarts, A.Vecsīlis
Tāpat kā neoklasicisms pirms Pirmā pasaules kara nespēja no arhitektūras skatuves nostumt jūgendstilu, arī neoeklektisms palika vienīgi atsevišķs formāls strāvojums.
39 Sociālistiskais reālisms
MĒRĶIS- Vienot padomju māksliniekus vienotā idejiskā platformā, veidojot mākslas hierarhiju, kas atspoguļoja sociālistiskā reālisma ideoloģiju.
IEZĪMES-Monumentālas, masīvas ēkas ar klasiskām proporcijām un dekoratīviem elementiem, kas pauž ideoloģiskas vērtības – strādnieku varonība, komunisms, sociālisms.
Latvijas Zinātņu akadēmija (1953-1957):
* Raksturīgākā un vērienīgākā celtnes apjomu kārtojuma un vizuālā tēla piemērs.
* Stila “kopijas” atrodas arī Maskavā un Varšavā.
* Autori: O. Tīlmanis un citi.
* Projekts pielāgots Vecrīgas vēsturiskajam tēlam ar torņu smailēm.
* Ārējā apdare – dabiskā un mākslīgā akmens plāksnes.
VEF Kultūras pils (1951-1960):
* Arhitekts: N. Semencovs.
* Eklektisks stils ar pārmērīgu dekoratīvu elementu izmantošanu.
* Simetriska apjoma kompozīcija.
* Interjera funkcionālo plānojumu traucē gareniska simetriskā plānojuma shēma.
* Tēlu līdzība lidostas ēkai Spilvē (1954).
Daudzdzīvokļu ēkas (1950. gadi):
* Būvētas galvenokārt Brīvības gatvē un K. Valdemāra ielā.
* Parasti 5 stāvu augstas.
* Ēku stūros, īpaši ielu krustojumos, veidoti paaugstināti būvapjomi.
* Slēgti pagalmi pret ielu, apdare tumšās pelēkbrūnās krāsās.
Sociālistiskais reālisms Galvenais mērķis bija vienot visus padomju māksliniekus uz vienotas idejiskās platformas, ko apzīmēja ar sociālistiskā reālisma jēdzienu – mākslas hierarhija
Viena no apjomu kārtojuma un vizuālā tēla raksturīgākajām celtnēm ir Latvijas zinātņu akadēmija (19153-1957). Šāda stila nosacītas kopijas sastopamas vairākās pilsētās, piemēram, Maskavā un Varšavā. Latvijas zinātņu akadēmijas arhitekti ir O. Tīlmanisciti Autori centās ēkas projektu pielāgot Vecrīgas tēlam, veidojot torņu smailes. Ārējā apdarē izmantotas dabiskā un mākslīgā akmens plāksnes.
VEF Kultūras pils (agrāk VEF Kultūras un tehnikas pils) (1951-1960) arhitekts ir N. Semencovs. eklektisko tradīciju pārspīlējums. Tās apjoma kompozīcija ir simetriska. Racionālu ēkas interjera izvidi traucē iepriekš pieņemtā simestriskā plānojuma shēma garenass virzienā. Savā ziņā līdzīga tēla ir Lidostas ēka Spilvē (1954).
Vairākas daudzdzīvokļu ēkas tika celtas Brīvības gatvē un K. Valdemāra ielā. Ēkas galvenokārt bija 5 stāvu augstas, ēku stūros, ja ēka bija ielu krustojumā, tika veidots paaugstināts būvapjoms. Ēkas veidoja ar slēgtiem pagalmiem pret ielu, pelēkbrūnu tumšu apdari.
40 Modernā kustība pēc 2 pasaules kara
- Modernisms Latvijā uzplauka pēc Staļina nāves (1953) un 1955. gada PSKP lēmuma par pārmērību novēršanu celtniecībā.
- Turpināja pirmskara modernisma principus (Bauhaus, Le Corbusier) ar jauniem materiāliem un tehnoloģijām.
- Nosaukums — “Neērtais mantojums” — ar ideoloģisku un psihoemocionālu slodzi okupācijas vēsturē.
- Ierobežota piekļuve globālajām arhitektūras tendencēm un zemas kvalitātes būvmateriāli.
- Modernisma izpausme īpaši unikālās ēkās, piemēram, Dailes teātra ēka (Marta Staņa, 1959–1976).
IEZĪMES-
* Funkcionalitāte — praktiskums, atteikšanās no lieka dekoratīvisma (“forma seko funkcijai”).
* Jauni materiāli un tehnoloģijas — dzelzsbetons, tērauds, stikls, prefabrikācija.
* Vienkāršība un minimālisms — tīras līnijas, ģeometriskas formas, minimāla dekorācija.
* Sociālais uzsvars — masveida mājokļu būvniecība, sabiedrības vajadzību risināšana.
Pēc Otrā pasaules kara modernās kustības uzplaukums Latvijas arhitektūrā kļuva iespējams tikai pēc Staļina nāves (1953) un PSKP lēmuma 1955. gadā par pārmērību novēršanu celtniecībā, kas veicināja pakāpenisku neoeklektisma norietu. Šī kustība turpināja pirmskara modernisma idejas, piemēram, Bauhaus un Le Corbusier principus, pielāgojot tos jaunām materiālu iespējām un pēckara izaicinājumiem. Tomēr modernās arhitektūras attīstību ierobežoja ierobežota piekļuve globālajām tendencēm un zemas kvalitātes būvniecības materiāli. Latvijas modernisms šo periodu dēvē arī par “neērto mantojumu”, jo tas sev līdzi nes ideoloģiskas un psihoemocionālas nospiedumus, kas atspoguļo padomju okupācijas laikmeta vēsturi. Elegantākās modernisma izpausmes redzamas atsevišķos unikālos projektos, piemēram, arhitektes Martas Staņas Dailes teātra ēkā (1959–1976). Modernās kustības galvenās iezīmes bija funkcionalitāte — praktiskums un atteikšanās no lieka dekoratīvisma, sekojot principam “forma seko funkcijai”. Tika izmantoti jauni materiāli un tehnoloģijas, piemēram, dzelzsbetons, tērauds, stikls un prefabrikācija, kas paātrināja būvniecību. Dizainā dominēja vienkāršība, minimālisms, tīras līnijas un ģeometriskas formas. Sociālais uzsvars tika likts uz masveida mājokļu būvniecību un pilsētu infrastruktūras attīstību, lai risinātu sabiedrības vajadzības pēckara periodā.
41 Dzīvojamie rajoni pēc 2 pasaules kara
Plašs dzīvojamo rajonu izveides vilnis – īpaši Rīgā, kā būtiska pilsētvides daļa.
Motivācija:
* Iedzīvotāju strauja urbanizācija,
* resursu trūkums,
* vajadzība pēc ātri būvējamiem, pieejamiem mājokļiem.
Raksturīgās iezīmes:
* Standartizācija, ekonomiskums,
* ātra būvniecība,
* monotons dizains.
Dzīvojamo ēku sērijas un to īpatnības:
* 316. un 318. sērija (Āgenskalna Priedes) – silikātķieģeļu būves, zemāka apbūve.
- 464. sērija (60.–80. g.) – 5 stāvu ēkas Ķengaragā, Iļuciemā, Purvciemā, Imantā. Dažādas fasādes ar lodžijām.
-
467. sērija (70.–80. g.) – 9-stāvu paneļu ēkas ar mākslinieciskākiem logu risinājumiem, krāsainām flīzēm, akmens šķembu apmetumu.
(Rajoni: Krasta masīvs, Purvciems, Pļavnieki, Imanta u.c.)
(Priekšrocības: labāka siltuma/skaņas izolācija, ērtas kāpņutelpas, labs 2-istabu dzīvokļu plānojums.)
**602. sērija **(70. gadu vidus – 80. g. sākums) – 6/9 stāvu ēkas ar keramzītbetona sienām, sastopamas arī ar divstāvīgiem dzīvokļiem (piem., Mežciemā).
(Rajoni: Purvciems, Mežciems, Imanta, Ziepniekkalns u.c.)
119. sērija (80. g. sākums) – modernākā; ērts plānojums, labs apgaismojums, iespējamas dzīvokļu pārbūves.
103. sērija – ļoti izplatīta; daļēji saliekama konstrukcija (paneļu ārsienas, ķieģeļu nesošās sienas).
Pirmais rajons bija Āgenskalna priedes. Otrais bija Ķengarags un tad Iļģuciems, Jugla u.c. Sākās tipveida projektu realizācija. Āgenskalna priedēs galvenokārt ir divu sēriju, 316. un 464., piecstāvu ēkas arhitekts bija N. Rendelis. Ēku apjomi neveidoja pagalmus un telpiski loģisku sistēmu.
Ķengaraga rajonā attīstība sākās gar Daugavas krastu, kur, izmantojot 464. sērijas ēkas, tika veidoti “devītnieki” ar ēkām, veidojot daļēji slēgtus pagalmus, tomēr tas nerisināja pilsētbūvnieciskās problēmas. Ivars Strautmanis, projektējot Juglas rajonu, veidoja brīvstāvoši izkaisītas ēkas nu ēku grupas, kur rajonu dalītu divās daļās un vidus daļā būtu vītas formas būvapjoms. Rajoni tika plānoti lieli, sadalot tos vairākos mikrorajonos, tika noteikti mikrorajonu un rajonu centri, kuros sablīvējās publiska rakstura celtnes. Kā piemēru var minēt Imantu, kuru veido pieci mikrorajoni. Tie tika veidoti jau vairāk domājot par pilsētbūvniecisko aspektu, veidojot slēgtākus un konkrētāk nolasāmus pagalmus. Pļavnieku detaļplānojuma skicē sāka parādīties novitāte- gājēju plūsmu veidojošas ielas un atzari. Tika veidoti centieni radīt rajonus vairāk cilvēkiem, pielāgot un veidot ārējo vidi, padarīt to zaļāku un atraktīvāku, veicināt labāku orientēšanos apkaimē. Pļavnieki ir viens no blīvāk apbūvētajiem Rīgas rajoniem, jo apbūvi galvenokārt veido no 9 līdz 16 stāvu ēkas, izņēmumos no 5.
42 Postmodernisms
- Reakcija uz modernisma vienveidību un stingrajām normām (no 80. gadiem līdz 21. gs. sākumam).
- Pievēršanās vietējām tradīcijām, kontekstam, vizuālajam tēlam un stāstam.
- Izmanto dekoru, spilgtas krāsas, stilistiskus kontrastus.
- Atsauces uz vēsturiskām formām, simboliski un neparasti dizaini.
- Spēle ar formām, proporcijām, ironija un paradoksi.
- Dažādība materiālos, konstrukcijās, formu risinājumos.
- Vizuālā ekspresija un saikne ar apkārtējo vidi.
RAKSTURĪGĀS FORMAS:
* Lēzenas arkas, pakāpjveida pārsedzes, stāvi jumti.
* Vispārināti ordera elementi, materiālu tekstūru izmantošana.
CITS:
* Pēc 1990. g. Vecrīgā daudz ēku atjaunotas ar postmodernisma pieeju – vēstures un mūsdienu sintēze.
* Atspoguļo gan vietējo identitāti, gan globālās arhitektūras tendences.
PIEMĒRI:
* Jaunmārupe (1983, Skujiņa, Marinska): etnogrāfiski ornamenti, stāvi jumti, zelmiņi.
* Peldu iela 15 (1984–1987, Skalbergs u.c.): reģionālais postmodernisms, neimitē vēsturi.
* Viesītes kultūras nams (1985–1991, Skuja): asociācijas ar viduslaiku pili.
* Kungu iela 7/9 (1997–2000, Bratuškins u.c.): radikāls eklektisms, stilizēti orderi, lēzenas arkas.
* Valdemāra centrs (1997–1999, Sarma u.c.): vēls postmodernisms, atturīga forma, iederas vidē.
20.gs. 80. gados, kad sabiedrības estētiskās prasības vairs nespēja apmierināt taisnstūra formas un kastveidīgi apjomi – vēršanās pret modernisma arhitektūru. pievēršanās vietējām tradīcijām, vides un laika konteksta problēmām. Parasti stilam bija raksturīgas lēzenas arkas, pakāpjveida pārsedzes, vispārināti ordera elementi, dažāda veida leņķi, stāvi jumti utt. · Dzīvojamo ēku grupa Jaunmārupē (1983, A. Skujiņa, A. Marinska) – daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku kompozīcija ar zelmiņiem, stāviem jumtiem, etnogrāfiskiem ornamentiem no flīzēm, balstoties vietējās būvmākslas tradicionālajās vērtībās
· Biroju nams Peldu ielā 15 (1984-1987, J. Skalbergs, A. Zavadskis, P. Birulis) – karā nopostītu zemesgabalu vietā uzcelts nams, kas tiešā veidā necenšas atdarināt vēsturisko arhitektūru, ēka raksturo reģionālo postmodernismu
· Kultūras nams Viesītē (1985-1991, L. Skuja) – mēģinājums radīt asociācijas ar teiksmainas viduslaiku pils tēl
· Biroju un veikalu nami Kungu 7/9 (1997-200, U. Bratuškins un citi) – radikālā eklektisma iezīmes – uzspēlēti vispārināts stilizētu orderu elementu, lēzenu arku un citu klišeju lietojumā. Ēkā ņemts vērā Vecrīgas mērogs
· “Valdemāra centrs” biroju nams ar tirdzniecības pasāžu 1.stāvā, stāvvietām pagrabstāvā Valdemāra 21 (1997 – 1999, V. Sarma, G. Grikmane, J. Norde, G. Jātnieks) – vēlā postmodernisma piemērs ar līdzsvaroti atturīgu postmodernisma formu valodu, kas iederas apkārtējās vides mērogā
43 Mūsdienu kulta celtnes
- Baznīcu arhitektūrā dominē postmodernisms, taču sastopami arī dekontruktīvisma un brutālisma elementi.
- Raksturīga tradīciju radoša interpretācija – jaunas proporcijas, neierasti formu lietojumi, reizēm dekoratīvi (aplikatīvi).
- Baznīcas izceļas ar lielu formu daudzveidību.
- Katoļu baznīcās – bieži inovatīvi telpas risinājumi.
- Pareizticīgajās baznīcās – saglabā tradicionālas formas, inovatīvi risinājumi netiek pieļauti.
- Kopš 1990. gada Latvijā uzceltas 52 jaunas katoļu baznīcas (dati līdz 2018. gadam).
Piemēri:
* Aizkraukles katoļu baznīca
* Rīgas Vissvētās Trīsvienības katoļu baznīca (Purvciemā)
* Salaspils katoļu baznīca
* Celtniecības periods: 1990–2015.
Baznīcu arhitektūrā var atrast gan dekontruktīvisma paņēmienus, postmodernismu, brutālismu, taču visvairāk izpaužas tieši postmodernisms.
Arhitektūrā paņēmieni, kuri ievēro tradīcijas, tās radoši interpretē ar iepriekš nepazītām proporcijām, jauniem formu izmantošanas veidiem, reizēm aplikatīvi.
Baznīcās sastopama vislielākā formu daudzvedība.
Katoļu baznīcās inovatīvi telpveides paņēmieni.
Pareizticīgajās baznīcās netiek pieļauti inovatīvi risinājumi, tikai tradicionālas formas.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā uzceltas 52 jaunas katoļu baznīcas (2018. g. dati),
● Aizkraukles katoļu baznīca
● Rīgas Vissvētās Trīsvienības Romas (Purvciema) katoļu baznīca
● Salaspils katoļu baznīca
Celtas laika posmā 1990-2015.
